1949. gada 25. martā sākās Baltijas valstīs otrā masveida iedzīvotāju deportācija uz attāliem PSRS rajoniem, ko veica Padomju Savienības okupācijas iestādes. Laikā no 25. līdz 30. martam no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas iedzīvotāju, gandrīz puse no Latvijas. Deportācijas notika arī Sēlijā, kur vairākas dzelzceļa stacijas kļuva par galveno cilvēku izsūtīšanas sākumpunktu Sēlijā.
Oficiāli deportācijas bija slepena operācija “Krasta banga” (krievu: Прибой). Latvijas Valsts arhīva publicētie dati sniedz iespējami precīzāko cilvēku skaitu – izvesti 42 125 cilvēki (2,2 % no Latvijas iedzīvotājiem), tajā skaitā 16 869 vīrieši un 25 256 sievietes. Viņu vidū 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem.
Izvesto skaits 1949. gadā no Jēkabpils apriņķa pagastiem un pilsētām:
| Ābeļu pagasts – 81 | Mazzalves pagasts – 51 | Sunākstes pagasts – 61 |
| Biržu pagasts – 144 | Mēmeles pagasts – 43 | Sēlpils pagasts – 47 |
| Daudzeses pagasts – 15 | Neretas pagasts – 128 | Sērenes pagasts – 41 |
| Dignājas pagasts – 113 | Rites pagasts – 32 | Viesīte – 91 |
| Elkšņu pagasts – 48 | Saukas pagasts – 149 | Viesītes pagasts – 80 |
| Jaunjelgava – 10 | Seces pagasts – 102 | Vārnavas pagasts – 18 |
| Jēkabpils– 40 | Slates pagasts – 64 | Zalves pagasts – 67 |
| Zasas pagasts – 66 |
Izvesto skaits 1949. gadā no Ilūkstes apriņķa pagastiem un pilsētām:
| Aknīstes pagasts – 96 | Ilūkste – 23 | Rubenes pagasts – 144 |
| Asares pagasts – 105 | Kurcuma pagasts – 71 | Salienas pagasts – 84 |
| Bebrenes pagasts – 172 | Laucesas pagasts – 116 | Silenes pagasts – 47 |
| Demenes pagasts – 68 | Lašu pagasts – 127 | Skrudalienas pagasts– 62 |
| Dvietes pagasts – 93 | Pilskalnes pagasts – 77 | Subate – 13 |
| Gārsenes pagasts – 69 | Prodes pagasts – 113 | Susējas pagasts– 92 |
| Grīva – 12 | Raudas pagasts – 34 | Sventes pagasts– 25 |
Fonds “Sibīrijas bērni” glabā vairākas izsūtīto atmiņas arī no Sēlijas. Atceras Valdis Kalniņš no Viesītes:
Pienāca 49. gada 25. marts. Bija kaut kāda nojauta, nezināju, vai atnākšu no skolas mājās. Ciema padomē bija apmetušies zaldāti.
Starpbrīdī ienāca viens bijušais skolnieks un pateica, ka brālis un auklīte ir mašīnā aizvesti. Pases man līdzi nebija, domāju – kā notiks, tā notiks. Nāca zaldāti uz skolu. Aizveda vienu skolotāju, pēc stundas mani sagaidīja. Aizgāju pakaļ māsai. Aizveda mūs uz Viesītes pirti. Tur jau bija pilns. No klases bijām 4 gabali.
Aizbraucām līdz Omskas apgabala stacijai Ļubino. Bija jau pretī no kolhoziem, meklēja speciālistus. Braucām tālāk ar zirgiem un vēršiem kādus 50 km. Bija kādi 10 pajūgi, braucām visu nakti
Nonācām Pavlovkas sādžā. Sadalīja mūs pa dzīvokļiem. Tikām brīvā mājā ar divām istabām. Bijām trīs ģimenes no Viesītes. Bija uzreiz jāiet strādāt kolhozā pavasara darbus. Ar vēršiem bija jāecē lauki, tad siena pļavā. Iestādījām kartupeļus. No Latvijas pat mazpazīstami cilvēki sūtīja paciņas un naudu.
Viena no lielākajām deportāciju stacijām Sēlijā bija Daugavas stacija Sēlpils pagastā, uz kurieni ar kravas mašīnām no pagastiem nogādāja izsūtāmos Sēlijas iedzīvotājus. Kopumā no Daugavas un Krustpils stacijas izveda 1670 cilvēkus jeb 565 ģimenes. Izveda bez tiesībām atgriezties. Stāsta Ināra Kalniņa, dzimusi Grantiņa:
Tā līdz 1949. gada 25. martam. Mēs bijām skolā. Brālis strādāja uz mazbānīša, gulēja mājās pēc darba. Mūs paņēma skolā un veda pa ceļu, istrebiķeļs ar šaujamo aiz muguras. Paņēma arī skolotāju. Paņēma arī vecāko brāli un auklīti. Aizveda uz Daugavas staciju un atkal vagonos iekšā. Atkal esi cietumā! Nevarēju gulēt. Trīs dienas stāvējām.
Par pieredzēto baisajās marta dienās stāsta Arnis Kalniņš:
Bet mūs 1949. gadā saņēma un aizveda otrreiz. Mūs, trīs bērnus, un arī auklīti paņēma līdzi. Nezinu, kāpēc viņu ņēma. Viņa tur nomira. Šī izvešana ne ar ko neatšķīrās no pirmās. Bija mašīna, karavīri, līdzi bija tie paši divi vai trīs privātie. Bija arī viena sieviete no dzelzceļa. Nolasīja spriedumu, teica, lai ņem mantas.
Aizveda uz Daugavas staciju – ir tāda nomaļa stacija pie Jēkabpils. Trīs dienas stāvējām, tad sākām braukt. Iekšā vagonā bija krāsns, to kurinājām. Malkas nebija, stacijās laida pakaļ oglēm. Mums jau martā bija gatavais slapjdraņķis, bet Krievijā aiz Urāliem – īsta ziema. Bija liels sniegs. No stacijas 90 kilometrus visu nakti mūs veda ar vēršiem uz Sargatkas rajonu, Omskas apgabalu. Nekad nebiju ar tādu transportu braucis.
Pārsvarā jau gājām kājām – vēršiem arī vajadzēja atpūsties. Tad kādā sādžā uztaisījām atelpu. Auksti bija sēdēt pajūgos. Otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies galā. Visiem meklēja, kur apmesties. Atkal mēs bijām trīs ģimenes kopā pie vienas vecas sievietes mājā, viņa mums atvēlēja vienu istabu. Tur dzīvojām kādu gadu. Strādājām kolhozā.
Sākās pavasara darbi, ecēja ar vēršiem. Siena laikā braucām no mājām prom uz pļavām uz nedēļu, jo tās bija tālu. Uz vietas vārīja zupas, putras. Bija arī maize.
Par pieredzēto kādreizējā Biržu pagastā stāsta Skaidrīte Lapsa (dzimusi Kalvīte):
Mamma jau bija atbraukusi, pa ceļam apzaga, arī to izdoto papīru, apliecību. 1949. gadā zināja, ka vedīs. Runas tādas klīda. Gatavojāmies. Kaltējām maizi. Mūs toreiz neaiztika, pateicoties tam, ka ciema priekšsēdētājs Mežgalē bija Jānis Minavičs, Štāls bija kolhoza priekšsēdētājs, Štāls vēl tā, bet Minavičs bija vienreizēji labs cilvēks. No Mežgales viņi nenodeva nevienu. Nē, tomēr vienus izdeva – Binderus, “pateicoties” viņu kaimiņam Stundiņam – tāda runa bija. Bet vairāk nevienu.
No nākošās ziemas gan sāka mūs “apciemot”, kaut kādā uzskaitē jau mēs bijām. Bija viens milicis, otrs – kursants, tāds Brands. Labi iedzēris bija. Mūs aizveda ar zirgu uz Kalnciema, toreiz Biržu, pagasta māju un no turienes uz Viesīti ar mašīnu.
Kad atbraucām Latvijā, ciema sekretārs Kalvītis teica, lai saglabājam apliecību, ko NKVD izdevis. Kad veda uz Viesīti, Solovjovs pratināja, kā esam atbraukuši. Es parādīju to zīmi, uz kuras pamata. Viņš uzreiz prasa, cik mēs samaksājām. Bet es viņam pretī: “Vai tad padomju Savienībā NKVD ar spekulācijām nodarbojas?”. Pati brīnos, kā man tas ienāca prātā.
Un tad viņš otrā dienā mūs atbrīvoja. Tur mēs ar Laimoni bijām. Viesturs un Vija bija mājās. Vēlāk mammu bieži sāka saukt uz ciema padomi. No Jēkabpils brauca policija. Beidzot viņu arī paņēma.
Pēc Dvietes pagastā dzimušā vēsturnieka Heinriha Stroda apkopotajiem datiem, cilvēku izvešanai Jēkabpils apriņķī izmantoja 125 smagās automašīnas, bet Ilūkstes apriņķī 161 mašīnu. Ar vienu mašīnu uz dzelzceļa staciju nogādāja 3-7 ģimenes. Uzdevuma izpildē tika izveidotas operatīvās grupas – 153 Jēkabpils apriņķī un 106 Ilūkstes apriņķī , vidēji 4 cilvēku sastāvā. Uz pagastiem nosūtīja 305 karavīrus Jēkabpils apriņķī un 244 karavīrus Ilūkstes apriņķī. Operatīvajās grupās tika iesaistīti pagasta aktīvisti, kas kopā ar karavīriem tieši veica ierašanos dzīvesvietās un arestus. Katrā operatīvajā grupā tika nozīmēti 2-3 iznīcinātāji. Tādu Jēkabpils pusē bija 400, bet Ilūkstes 301. Lielākā daļa iznīcinātāju bija savējie – pagasta vai pilsētas iedzīvotāji, kas labi pārzināja izsūtāmo sarakstā iekļautos. Viņiem vēl mēdza pievienoties arī citi pagasta aktīvisti, kas rādīja ceļu, aprakstīja un pārņēma īpašumus.
1949. gada marta dienās no Jēkabpils apriņķa izvestas 484 ģimenes 1595 cilvēku sastāvā, no Ilūkstes apriņķa 404 ģimenes 1430 cilvēku sastāvā. Lai mūžīga piemiņa visiem deportāciju upuriem!
Izmantotie vēstures avoti: Atmiņas par 1949. gada 25. marta izsūtīšanu. Fonds "Sibīrijas Bērni". Izsūtīto atmiņas par 1949. gada 25. martu. Fonds "Sibīrijas Bērni". 1949. gada martā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju saraksti http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana49p.php Izmantotie tīmekļa resursi: Heinrihs Strods. Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā http://lpra.vip.lv/izvedeji.html Daina Bleiere. 949. gada 25. marta deportācija Latvijā. Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424-1949-gada-25-marta-deport%C4%81cija-Latvij%C4%81 Citi avoti: SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. hhttp://lpra.vip.lv/strukturanalize.html#Sadal%C4%ABjums%20p%C4%93c%20profesij%C4%81mtp://lpra.vip.lv/izvedeji.html