Viesītes muzeja krājumā vīzes nodevusi bijusī šaursliežu dzelzceļa mezgla grāmatvede Austra Bērziņa. Viņa dzimusi 1934.gadā Eķengrāvē un mācījusies Dešu skolā. Austras tēvs Jānis Strods savas ģimenes locekļiem gatavojis kādreiz šaipusē tradicionālus apavus – vīzes. Tos nēsājuši gan vīrieši gan sievietes, bērniem pītas pavisam mazas vīzītes. Austras pirmais apavs bijis tēva gatavotas pastaliņas ap viņas gada vecumu.
Attēlā redzamās vīzes Jānis Strods izgatavojis 1930.gadā no kārklu lūkiem (mizām), ar taisnu pazoles pinumu, apkārt malai pinumā izveidota cilpa, kur ievērt linu pakulu auklu, lai vīzes piegulētu kājai.
1937. gadā izdotajā rakstu krājumā “Ceļi” atrodamas Irmas Vīksnas 1930. gadā veiktās piezīmes par tradicionālo apģērbu Sunākstē un Vārnavā: “Parastais apavs vīzes, tas viegli pieejams, un kur kājai esot viegli! – “aj ko ar bosu koju”. Ziemā kājas nesalstot un vasarā ūdeni ilgi neturot iekšā.
Vīzes pītas no liepu lūkiem vai kārklu mizām, vai arī kombinējot abus materiālus. Vīzes ir viens no vecākajiem apavu veidiem.
Lūkus vīžu pīšanai plēš aprīlī un maijā, kad kokiem viegli atdalās miza. Sagatavojot materiālu vīžu pīšanai, kārklu vai liepu kārtis nogrieza, mizu pāršķēla gareniski, atlobīja un satina riteņos. Pirms pīšanas tos izmērcēja vismaz 12 stundas, lai pinot tie nelūztu un sagrieza ar nazi līdz 2 cm platās sloksnēs.
Lauku darbos vīžu mūžs bijis ne vairāk par 2 dienām, bet nēsājot pa māju – līdz divām nedēļām. Labs pinējs dienā varējis pagatavot 5 vīžu pārus.
Vīzes nēsātas kājas notinot ar linu autiem vasarā vai vilnas autiem ziemā, nēsāja arī virs vilnas zeķēm. Tiem pāri sēja vīžu auklas līdz pat celim. Tas bijis darba apavs, zābaki, kurpes arī pastalas bijuši “svētdienas” apavi.
Līdzīgas vīzes Latvijā, īpaši laukos lietoja vēl 20.gs 60.gados, tad to vietu ļaužu garderobē strauji ieņēma mākslīgās ādas un gumijas apavi. Izzuda arī vīžu pīšanas prasme.
Interesants ir fakts, ka īsu brīdi no1986. līdz1988. gadam modē esot bijušas R/A “Daiļrade” pītas vīzes. Tās jauniešu ballītēs Madonā un Rēzeknē nēsātas kopā ar rakstainām getrām vai garajām zeķēm.
Izmantotie vēstures avoti:
Viesītes muzeja “Sēlija” priekšmeta apraksta kartīte
Izmantotā literatūra:
Arheoloģija un etnogrāfija : rakstu krājums, VII sējums (1966)
Latviešu tautas tērpi = Latvian national costumes = Латышская народная одежда. III sēj. Zemgale, Augšzeme, Latgale Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs (2003)
Rakstu krājums Ceļi VIII. O. T. Ramaves apgāds (1937)