Sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu Viesītes muzeja kolektīvs kopā ar draugiem sarīkojis ikgadējo čigānos iešanu.
Šogad ar dziesmām, dejām un rotaļām vecais gads tika izvadīts Viesītes veselības un sociālās aprūpes centrā, Viesītes aptiekā, Viesītes bibliotēkā un Fišers alus darītavā. Tāpat tika apciemoti vairāki vietējie Viesītes veikali. Nu šajās un arī citās vietās Sēlijā un Latvijā sagaidāms prieks, pārticība un laime visu nākamo gadu.
Čigānos iešana ir sena latviešu Ziemassvētku masku tradīcija, kuras mērķis ir aizdzīt vecā gada nelaimes un ienest mājās svētību, auglību un labklājību. Tā parasti notiek vakaros vai naktī starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kad maskoti ļaudis apstaigā mājas, dzied, trokšņo un joko. Čigāni tēlo dažādus simboliskus tēlus — Nāvi, čigānu, lāci, tirgotāju, zirgu un citus, katram piešķirot rituālu nozīmi. Sēlijas novadā šī tradīcija izceļas ar īpaši izteiktu teatrālumu, bagātīgiem dialogiem un asprātīgu mājinieku ķircināšanu. Nozīmīga loma ir biedēšanai un smiekliem, jo tie simboliski attīra telpu no ļaunā. Čigānos iešanas laikā tiek “tiesāts” saimnieks, izspēlēta nāve un atdzimšana, kā arī dota svētība nākamajam gadam. Parasti čigāni saņem cienastu vai dāvanas, bet ilgi nekavējas, jo svētība jānones vairākām mājām.
Pie sociālās aprūpes centra
Biblotēkā
Bērnudārzā
Fišers alus darītavā
Čigānos iešanas tradīciju Sēlijā – dzimtajā pusē Neretā, savā darbā “Baltā grāmata” spilgti aprakstījis Jānis Jaunsudrabiņš. Tas norāda uz to cik dzīva šī tradīcija vēl bija autora bērnības laikos – 19. gadsimta beigās. Te piedāvājam fragmentu no Baltās grāmatas nodaļas – Ziemas svētki:
Priekšpusdiena pagāja vienos darbos. Svētku sajūsma apslāpa. Bet pēc pusdienas zemā saule sāka atkal mīļāk spīdēt, istaba kļuva gaišāka un siltāka. Bija atkal ziemas svētki.
Kad metās tumsa, es pastāvīgi skrēju laukā klausīties, vai neskan zvani, vai nenāk jau čigāni.
Nekas vēl nebij dzirdams.
Te piepeši nakts vidū māte mani modināja. Es jutos kā debesīs, tik skaistas skaņas viļņoja ap mani. Kas tad te notika? Es pacēlos sēdus un redzēju istabu gaišu un cilvēku pilnu. Skanēja zvani, spēlēja. Jā, kas tas bija par rīku, ar kuru tur spēlēja? Es izberzēju acis.
Krāsnes priekšā bij uz pārta nolikta liela, balta leijerkaste. Sirms žīds grieza kā tītavu rociņu, un leijerkaste skanēja debešķīgi.
«Tur iekšā sēd cilvēks un spēlē», māte teica.
Bet kas tad tur tālāk! Tur taču bija vesels zirgs istabā. Kā tad, liels, balts zirgs spožām acīm, garām krēpēm un kuplu asti. Un uz zirga sēdēja melns čigāns lielu cepuri galvā.
«Labvakar, saimniek!» čigāns sauca.
Bet tajā brīdī saimnieku sagrāba četri puiši.
«Saimniek, pirc ērzeli!» čigāns kliedza un jāja tuvāk.
Nekas neiznāca. Saimniekam bij nedienas. Puiši viņu turēja uz rokām guļus kā bērnu un viens liels vīrs augstu, žvadzošu cepuri galvā lēkāja apkārt un rēca kā zirgs. Dažādi koka gabali, cilindru slaukāmās birstes un sarūsējušas atslēgas dauzījās ap viņa jostu.
«Vai nevajag rīkles izslaucīt? Vai nevajag lipatkas izcirst?» lielais vīrs lēkādams rēca.
«Nē, nē», saimniece teica, «tikai izrūnīt!»
Nu lielais vīrs aiz prieka lēca vai līdz griestiem. «Ohohohoho! būs erzeļi parunīt… Ohohohoho!»
Tad viņš skrēja pie saimnieka, ķēra un rēkdams lēca atpakaļ un taisīja, it kā mestu ko uz krāsni.
«Būs veselas, būs veselas! Padanci, Andruška!»
Un viens no puišiem saimnieku aiz rokas apgrieza pāri reižu istabas vidū.
Nu saimnieks pačukstēja ko, un viss bars devās pie Katres.
«Vēl mums te ir tāds mazs ērzeļuks», mans vectēvs rādīja uz mani.
«Ohohohoho! paruņīt, paruņīt!» vīrs ierēcās un lēca šurp. Viņa augstā, spīdošā cepure skanēja. Bet, tā kā es stipri mācēju kliegt, ta’ rūniķis atkāpās.
«Par jaunu, tēvs, tavs kumeļš. Redzi, kā viņš zviedz!»
Man nāca smiekls, tik jocīgi viņš to izteica.
Šai brīdī istabā iejāja šausmīgs jātnieks. Mazs cilvēciņš jāja uz liela, līka cilvēka, bet šis jājamais cilvēks bija nedzīvs. Rokas viņam vilkās gar zemi kā pagales.
«Ui, mirone jāj!» žīdi iekliedzās un bij no istabas laukā kā laksti. Arī rūniķi spiedās gar sienām. Leijerkastnieks apstāja spēlēt un iebēga aizkrāsnē, tad uz plītes, beidzot uzrāpās uz krāsnes. Tad pati leijerkaste sāka kustēties; izlīda cilvēks sarkanu pijoli padusē un arī uzlīda uz krāsnes. Čigāns ar visu zirgu ielēca Katres gultā un purinājās un gaiņājās.
Nu miroņa jājējam piederēja istabas vidus. Viņš arī ņēmās nosvīdis, riņķu riņķiem. Viņš nerunāja ne vārda, bet tikai, pieri saraucis, jāja un ar resnu baizeri bez mitēšanās kapāja savu zirgu.
Pie katra cirtiena čigāns gultā, sēdēdams uz sava zirga, iekliedzās. Beidzot viņš vairs nevarēja ciest; viņš jāja no gultas laukā un sāka kliegt:
«Tu, pagān Jurka, kam tu manu tēva brāli nositi!»
«Klusi!» mazais jātnieks iesaucās. «Kāpēc tad viņš manu balto ķēvi aizjāja uz Leišiem! Nu es viņu jāšu līdz pastara dienai, kamēr viņš man atvedīs ķēvi atpakaļ».
«Bet viņš jau ir mironis!»
«Tas jau ir tas labums: dzīvs čigāns nekad zirgu tev atpakaļ nevedīs».
«Še tev tava baltā ķēve», čigāns saka, «bet atdod man manu tēva brāli».
Čigāns grib jāt pavisam klāt, bet ķēve baidās, slienas gaisā un kājas kāpjas atpakaļ. Ak tavu nelaimi: viņa uzgrūžas taisni ar asti uz skala, un uzreiz tā svilst kā pakulas. Mazais miroņa jājējs nosviež savu čigānu, ka nočab vien, un ar klēpi saķer ķēves asti. Uguns nodziest.
Muzikanti nokrīt no krāsnes. Visi steidzas laukā. Skan zvani pa sētsvidu. Ķēve nu ir bez astes.
Čigāns noņem lieko ģīmi un runā ar mūsu ļaudīm nopietni, pavisam citādā balsī.
«Cik šie tālu jau gājuši?» saimniece apvaicājas.
«Šitās esot piecpadsmitās mājas».
Saimnieks grib skriet laukā, saukt visus čigānus atpakaļ, piedāvāt alu un ēdienu, bet čigāns pateicas. Esot ēduši un dzēruši, jau nelienot vairs. Un nevarot arī kavēties ilgi: vēl septiņas mājas
gribot izņemt cauri. Pusnakts jau sen pāri, varbūt pat diena nav vairs tālu.
Viesītes muzejs Sēlija vēl visiem priecīgus Ziemassvētkus un panākumiem bagātu Jauno gadu!