Šo tautas tērpu Viesītes muzejam “Sēlija” dāvināja Antonijas (Tonijas) Jansones ģimene Kanādā, 2011. gada janvārī. Īpašniece to iegādājās Vācijā, 1948. vai 1949. gada sākumā. Jostu nopirka vēlāk – ap 1995. gadu latviešu mākslas un amatniecības izstādē Sidrabenes nometnē, netālu no Hamiltonas, Ontario Kanādā. Domājams, ka vienīgā reize, kad viņa to uzvilka bija dipīšu jeb pārvietoto personu (displaced persons) nometnes eglītes vakarā 1949. gada Ziemassvētkos, kur viņa dziedāja nelielā korī. Kaut gan netika valkājusi, Tonija šo tērpu saglabāja arī pārceļoties un vienmēr labprāt parādīja, ja kāds par to interesējās.
Tērps sastāv no brunčiem, krekla, vestes, jostas, lakata un saktas. Tautastērpa izmantotās detaļas raksturīgas Zemgalei. Brunčiem melns pamats ar tumši sarkanām, zaļām, dzeltenām rozītēm. Baltas rozītes uz bēšām joslām. Tautastērpa krekls – baltā krasā ar divvirziena izvilkumu joslu uz apkakles un piedurkņu augsdaļā. Dūrgali ar aploci. Veste – melnā krasā ar lielām, apaļām metāla pogām. Josta – rakstaina audene ar 11 cm garām bārkstīm galos. Tumši sarkans un tumši zaļš raksts uz pelēcīgi balta pamata. Lakats no pienbalta zīda. Sakta – gatavota zieda formā ar mazām ziedlapņām, uz katras no tām iespiesta maza saulīte. Kopā 12 saulītes.
Tonija bija vecākākais bērns Pētera un Marijas (dz. Veidemans) Jaunbrākmaņu ģimenē. Dzimusi 1910. gada 29. jūnijā, mazā ciemā netālu no Harbinas Mandžūrijā. Pēteris un Marija bija kaimiņi Elkšņu pagastā. Pēteris dienēja cara armijā un strādāja kā ierēdnis robežsardzē pie Ķīnas robežas. Marija tur ieradās 1907. gadā palīdzēt savai vecākai māsai un brāļiem saimniekot. Tajos gados būvēja Sibīrijas dzelzsceļu un brāļi strādāja birojā pie grāmatvedības darbiem. Tonijas vecāku dzimtās mājas Latvijas teritorijā atradās netālu no Lietuvas robežas – pretējās pusēs aizdumbles ezeram. Veidemaņu mājas saucās “Kalnu liepiņāni” bet Jaunbrākmaņu – “Iesalnieki”.
Pirmais Tonijas ceļojums bija 9 mēnesu vecumā pāri Sibīrijai atpakaļ uz Latviju. Agro bērnību meitenīte pavadīja vectēva mājās Elkšņu pagasta “Liepiņānos”, bet Pirmā pasaules kara gados bieži pārbrauca gan, lai izvairītos no karadarbības, gan dzīvotu tuvāk tēvam, kas dienēja cara armijā. Pirmās brīvvalsts laikā pārcēlās pie māsas Seces “Ziedos”, kur iepazinās ar savu pirmo vīru Jūliju Jansonu. Viņi apprecējās 1941. gada 13. jūnijā. Viņu kāzām sekoja daudzu latviešu izsūtīšana un Jūlijs atklāja, ka arī viņa vārds bijis izsūtāmo personu sarakstā. Tādēļ 1944. gadā, atkal tovojoties krievu armijai, viņi nolēma bēgt uz Baltijas jūras krastu ar pārliecību, ka pēc pāris gadiem svešumā atgriezīsies. Ar graudu kravas kuģi viņi nonāca Vācijā, kur pārvietoto personu nometnē nodzīvoja piecus gadus.
Vācijā pirktais tautas tērps atrada vietu vienā no trim lādēm, kuras ģimenei ar 2 bērniem bija atļauts ņemt līdzi uz kuģa, kas devās uz Kanādu 1950. gada martā. Tagad tas apskatāms muzeja Sēlijas ekspozīcijā.
Izmantotie vēstures avoti: Viesītes muzeja "Sēlija" priekšmeta apraksta kartīte