Jūlijs ir mēnesis, ar kuru Latvijā sākas labības pļauja. Tāpēc kā jūlija mēneša priekšmets ir izvēlēta vienroce izkapts un grābeklītis. Vienroce izkapts ir īskāta izkapts labības pļaušanai. Vienroces izkapti komplektā ar mazu grābeklīti izmantoja rudzu pļaušanai, kad ar vienu roku turēja izkapti un pļāva, bet ar otru roku turēja nelielu grābeklīti, ar kuru pļaujamos stiebrus atšķīra un atlieca uz sāniem, bet nopļautos pavilka uz rugājiem. Šādas izkaptis un grabeklīši bija nozīmīgi pļaušanas darba rīki laikā, kad audzēja rudzus ar gariem stiebriem. Garos stiebrus (salmus) plaši izmantoja celtniecībā ēku jumtu segumam.
Muzeja krājumā esošās izkapts asmens ir izgatavots no liekta metāla. Asmens garums ir 59 cm, bet pie kāta stiprināmā vertikālā daļa ir 9 cm gara. Metāla daļa pie koka roktura piestiprināta ar 2 metāla skrūvēm. Koka kāta garums ir 60 cm. Žūstot kāts ir plaisājis un stiprināts ar metāla naglām koka izliektajā jeb kāša daļā, bet ar metāla stieplēm savilkts kāta apakšdaļā, kur piestiprināts metāla asmens.
Muzeja krājumā esošā grābeklīša garums ir 80 cm, bet pieta (zarainās daļas) platums ir 38 cm. Grābeklītim pieta daļā ir 6 koka zari jeb tapiņas, kur katras tapiņas garums ir ap 9 cm. Kāta daļa, kas stiprinās pie pieta, ir pārdalīta uz pusēm V veidā, kur sānos tā ir piestiprināta ar koka plāksnītēm un divām metāla naglām katrā pusē. Lai kāts pilnībā nepārplīstu uz pusēm, tas ir nostiprināts ar metāla stiepli pie V veida šķēluma. Grābeklītis ir izgatavots no viegla lapu koka.
Vienroces izkapts kātu arī parasti izgatavoja no viegla lapu koka (alkšņa vai kārkla). Svarīgi bija piemeklēt tādu zaru, kuram galā ir kāsis, lai izgatavoto vienroci būtu ērti turēt ar vienu roku un pļaut. Kokam bija jābūt pēc iespējas vieglākam un to žāvēja vismaz gadu. Kātu apstrādāja ar slīmestu, lai tas būtu pēc iespējas tievāks, un nogludināja ar stikliņu vai smilšpapīru.
Kāta garumu katrā apvidū piemērīja mazliet atšķirīgi. Gārsenē kāta garumu nomērīja sprīdi (attālums starp izstieptas plaukstas īkšķi un rādītājpirkstu) virs vīrieša ceļgala. Zalvē vīriešiem gatavotos kātus nomērīja roktura līkumā ieliekot elkoni, bet pirkstu galiem vajadzēja saskarties ar kāta apakšgalu. Sievietēm gatavoja mazliet īsākus kātus. Izkapts roktura daļai bija savs nosaukums, kas katrā apvidū atšķīrās (krauķis, kraķis, kāsītis, turētava u.c.). Dažkārt tieši roktura nosaukumu lietoja vienroces izkapts nosaukuma vietā, kaut pašas izkapts nosaukums dažādos apvidos arī atšķīrās (roce, vienroces izkapts, īskāta izkapts, īsroce u.c.).
Kāta apakšgalā piestiprināja parastās metāla izkapts asmeni, bet īsāku. Bieži izmantoja tādu izkapts asmeni, ar kuru jau gadiem bija pļauts un tas darbā bija nodilis, tāpēc vieglāks. Asmens garums parasti nedrīkstēja pārsniegt 6 sauju platumu. Ja tas bija garāks, tad galā to nocirta īsāku un galu noasināja. Svarīgi bija, lai vienroce būtu ērta darbam, tāpēc rūpīgi tika noregulēts roktura stāvoklis attiecībā pret kātu, kur rokturim bija jābūt divus līdz četrus centimetrus liektam pa kreisi, lai asmens smaile nedurtos zemē. Roktura un kāta leņķa attiecība bija 45 grādi. Ir zināms, ka dažkārt kātu apsēja ar ādas vai auduma gabalu, lai tas neberztu ādu, kā arī atsevišķos gadījumos kātā tika izveidots neliels iedobums īkšķa ievietošanai, lai būtu ērtāk pļaut. Vienroces izkapti varēja lietot arī nelielu krūmu un grāvmalu izpļaušanai.
Izmantotie avoti: Viesītes muzejs “Sēlija” krājuma apraksta kartīte. Izmantotā literatūra: Dumpe, Linda. Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti: etnogrāfija. Rīga, 1964.