Kā jūnija mēneša priekšmets ir izvēlētas divas 20. gs. 1. pusē Viesītē izgatavotas alus mucas, kuras atrastas Lokomotīvju depo un tās svētku reizēs ir lietojuši arī dzelzceļnieki.
Alus mucas ir darinātas no ozolkoka. Viena ir nedaudz lielāka par otru. Lielākā alus muca ir veidota no 14 dažāda platuma, viegli liektiem ozolkoka galdiņiem (dēlīšiem), kas sastīpoti ar četrām kaltām metāla stīpām, kurām brīvie gali pārlikti un sakniedēti ar metāla kniedēm. Saglabājušās ir trīs stīpas, kuru platums ir ap 3 cm. Muciņas pamatne vienā galā sastāv no divām daļām (dēlīšiem), bet otrā galā, kur izurbts apaļš caurums, no vienas daļas. Arī mucas sānos ir izurbts caurums. Mucas augstums ir 41,5 cm, bet diametrs 27,5 cm.
Mazākā muciņa veidota no 15 dažāda platuma, viegli liektiem ozolkoka galdiņiem, kas sastīpoti ar četrām kaltām metāla stīpām, kurām brīvie gali pārlikti un sakniedēti ar metāla kniedēm. Stīpu platums ir no 2,5 – 3,5 cm. Muciņas pamatnes sastāv no divām daļām, kur vienā muciņas pamatnē ir izurbts apaļš caurums. Caurums ir arī muciņas sānos. Muciņas augstums ir 36 cm, bet diametrs 25 cm.
Senais latviešu jūnija mēneša nosaukums bija ziedu vai papuves mēnesis. Tas ir pirmais vasaras mēnesis un mēnesis, kad 21. jūnijā atzīmējam vasaras saulgriežus – tad diena ir visgarākā, bet nakts visīsākā. Latviešu tradīcijā nozīmīgi ir Jāņu svētki, kurus tradicionāli līgojam. Kā jau no senlatviešu laikiem pieņemts, svētku laikā galdā lika miestiņu jeb alu.
Miestiņš ir pašdarināts, visbiežāk salds alus. Alus brūvēšanas tradīcijas latviešiem ir ļoti senas un ir pazīstamas arī plašāk pasaulē. Savācējsaimniecības laikmetā, kad cilvēki pārtikā lietoja to, ko varēja iegūt dabā medījot, zvejojot un vācot dažādus augus, tika iegūts arī medus no savvaļas bitēm. Tiek uzskatīts, ka medum sarūgstot, veidojās reibinošs dzēriens, kas bija pazīstams visur, kur biju savvaļas bites. Šādu dzērienu izmantoja rituālos un tam piedēvēja maģiskas īpašības.
Indriķa hronikā ir pirmās rakstītas ziņas par medus dzēriena gatavošanu latviešu senču rituālos, kad Ikšķiles lībieši 1198. gadā, atsakoties no kristīgās ticības, gatavojuši medus dzērienu un kopīgi iedzēruši un apspriedušies. Arī turpmākos dokumentos ir ziņas par medus dzērienu, kur vācu ordeņbrāļi saņēmuši medu nodzeršanai, kā arī ir dokumentālas liecības par medus dzērienu brūvēšanu pilsētu krogos. Medus dzēriens Latvijas teritorijā bija iecienīts līdz pat viduslaikiem un to gatavoja arī 18. un 19. gs., kaut populārāka bija kļuvusi degvīna dedzināšana.
Jaunajos laikos arvien vairāk sāka izplatīties alus, kas bija brūvēts no graudiem, jo tas bija lētāks. Līdz 16. gs. medus dzērienu lietoja līdztekus alum, bet tas bijis stiprāks. Ir pamats domāt, ka līdz pat 17. gs. medus dzēriena nosaukums ir bijis medus, par ko ir liecības kā dokumentos, tā tautasdziesmās. 17. gs. pirmo reizi ir fiksēts nosaukums miestiņš, ar kuru līdztekus vārdam medus apzīmēja no medus gatavotu vai ar medu saldinātu dzērienu. Alus tika gatavots no graudiem, bet to saldināja ar medu, kas alu padarīja stiprāku. 1789. gadā Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender, 1714–1796) vārdnīcā miestiņš skaidrots kā salds tirgus alus vai medus alus. Mūsdienās ar vārdu miestiņš bieži saprot labu mājas alu.
Katrā saimniecībā lielā skaitā tika lietoti dažādi trauki, kuri bija saistīti ar alus gatavošanu, uzglabāšanu un lietošanu. No mucām alus tika pārliets kannās, kuras nesa istabā un no tām alu salēja kausos. Kannas un kausi bija visdekoratīvākie alus trauki, kurus mantoja no paaudzes paaudzē. Alus ieliešanai no mucām un piegādāšanai pie dzīru galda tika ievelēts kāds noteikts vīrs. Šo darbu palīdzēja darīt arī sieviete. Šādam darbam ieceltie tika saukti par alus puisi un alus meitu.
Dzerot alu tika vēlēta veselība un pie galda sēdētāji uzrunāti ar vārdiem sveiks, vesels un dzer vesels. Svētkos alus dzeršanai nebija noteikta ierobežojuma, bet tikumīgi tika atzīmēta alus dzeršana ar mēru.
Izmantotie avoti: Viesītes muzeja “Sēlija” priekšmeta apraksta kartīte. Izmantotā literatūra: Dumpe, Linda. Alus tradīcijas Latvijā. Rīga: LU Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001.