
Pirmā sniega baltums šogad ilgi nenoturējās. Tagad pār laukiem veļas biezi miglas vāli un koku zari tik zemi, kā bēdu smaguma piemirkuši. Daba rāda, ka veļu vārti vēl puspavērti. Un vienā naktī veļu upes tai pusē pārcēlusies mūsu kolēģe Alda Birzniece.
Alda bija un paliks viesītiete. Te dzimusi, absolvējusi Viesītes vidusskolu un vēlāk apguvusi bibliotekāra profesiju. Gandrīz visu savu darba mūžu Alda strādājusi VAS “Latvijas Pasts”, bet šī gada vasarā viņa uzsāka darbu Viesītes muzejā “Sēlija”. Kopā nostrādātais laiks ir tik īss, bet tajā iepazinām Aldu kā ļoti atbildīgu, rāmu un izpalīdzīgu, atsaucīgu kolēģi. Aldai piemita tā vērtīgā īpašība pamanīt nianses, tvert lietu kopsakarības un steigties palīgā, kad tas visnoderīgāk. Viņa papildināja mūsu faktu zināšanas par Viesītes vēsturi ar saviem stāstiem un atmiņām. Jo vietējā taču, jo viesītiete. Aldas brīvais laiks piederēja rokdarbiem un puķu audzēšanai. Nu viņas rūpes tiks debesu dārziem…
Izsakām līdzjūtību ikvienam, kurš skumst par Aldas pēkšņo un pāragro aiziešanu. Lai viņai gaišs dvēseles pēdējais ceļš mājup.