Autors: Muzejs "Sēlija"

Viesītes muzejā “Sēlija” nodaļā Paula Stradiņa skola Peldu ielā 2 no 2023. gada 15. septembra līdz 8. decembrim apskatāma tērpu izstāde par godu Viesītes pilsētas 95. jubilejai.

Izstādi veido tērpi, kas šūti, pirkti, nēsāti un, galvenais, saglabāti Viesītes pusē no pilsētas pirmsākumiem līdz mūsdienām.

 Viesītes senais nosaukums ir Āžu miests un atsauce uz to ietverta izstādes nosaukumā. Pilsētas tiesības Viesīte iegūst 1928. gadā, taču nebūt nevar teikt, ka modes šeit nebija pirms tam. Senās fotogrāfijas liecina, ka, līdzīgi kā citviet Latvijas teritorijā, arī 19. un 20. gs. mijā šeit nēsāts Eiropas modes apģērbs. Eķengrāves muižas aprakstā minēts, ka miestā līdztekus citiem amatniekiem strādā arī cepuru taisītājs.

20. gs. 20./30. gadiem raksturīgs vietas uzplaukums. Šeit strādā ne tikai šuvēji un gatavo apģērbu tirgotāji, bet arī fotogrāfi, kas ļauj mums plašāk iepazīt laiku, no kura materiālo liecību muzeja krājumā ir salīdzinoši nedaudz. Pēc Otrā pasaules kara uzplaukst masu rūpniecība, kuras izstrādājumi ir nopērkami arī Viesītē. Tiekšanās pēc krāsainības un dažādības atspoguļojas daudzajos pašdarinātajos tērpos.

Izstādē atradīsiet tādas lietas kā bantes, kaklauts, skolas forma, ausaine jeb pižiks, pufaika, galapeikas, bumbierenes, štrumbantes, nēzdodžiņš, velteņi, galošas, apakškleita, naktsmice, žabo un citas tērpa sastāvdaļas, kas mūsdienās Viesītē tiek izmantotas reti vai nemaz.

Paldies visiem Viesītes un apkārtnes iedzīvotājiem, kas iesaistījās izstādes veidošanā!

Septembra mēneša priekšmets ir biļetes. Viena no tām pirkta maršrutā Viesīte -Siliņi 1942. gada 21. jūnijā, bet otra dzelzceļa maršrutā Siliņi – Viesīte 1948.gadā.  Otrā biļete drukāta krievu valodā, uz tās uzraksts:”Силини  – Виесите”.

Siliņu stacijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām, būvēta 20.gs. 20. gados. Pieturvieta ierīkota 1919. gadā līdz ar līnijas pagarināšanu no Biržiem līdz Jēkabpilij. Tā bija  četrvirzienu mezgla stacija līnijā Jēkabpils-Siliņi-Viesīte-Nereta. Siliņos no 1923. gada bija arī savienojums ar dzelzceļa līnijām Siliņi -Geidāni – Aknīste un no 1933. gada Siliņi – Elkšņi (tikai meža materiālu izvešanai).

Siliņu stacijas ēka. 20.gs. 20./30. gadi. Attēls no Viesītes muzeja “Sēlija ” krājuma.

Dzelzceļa kustība  līnijā Siliņi – Viesīte notika līdz pat 1972. gadam, kad uzsāka sliežu ceļu demontāžu šajā līnijā. Starp stacijām Siliņi un Viesīte  bija stacijas Salas,  Zaķi un Jodeļi.

Viesītes stacijas laukums. No kreisās Viesītes stacija līdz 1944.g, stacijas bufete, dienesta dzīvojamā ēka – izmantota kā stacija no 1945.g. Foto no Viesītes muzeja “Sēlija” krājuma.

Izmantotie vēstures avoti:Viesītes muzeja "Sēlija" priekšmeta apraksta kartīte.

Taisnstūrveida maisa formas soma ar 2 rokturiem. Soma tika lietota Viesītes šaursliežu dzelzceļa mezglā 20.gs 40.-60. gados naudas pārvadāšanai no kases. Naudas soma šūta no tumši zaļa brezenta ar metāla skavu aizdari un 4 caurumiem aizplombēšanai. Uz somas uzraksts krievu valodā: “Cm. Buecume Латв. ж.д. No 4”.

Kasē ietirgoto biļešu naudu saskaitīja, izmainīja papīrnaudā, ievietoja somā un uzspieda metāla plombu. To nodeva turpat blakus esošajā preču kasē, no kurienes to aiznesa uz pasta vagonu un nodeva pastniekam. Ikdienā naudu un biļetes glabāja pie sienas piestiprinātā seifā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izmantotie vēstures avoti: Viesītes muzeja "Sēlija" priekšmeta apraksta kartīte

2023. gada 17. augustā varen siltā dienā daļa Viesītes muzeja darbinieku un atbalstītāju devās ekskursijā uz Sēlpils pagastu. Dienas laikā paspējām iepazīt pusduci darbīgu sēlpiliešu, dzirdēt un redzēt, kā vēstures mantojumu glabā un izmanto šodien – Sēlpilī.

Kapteinis Uldis Albiņš uzņem uz pašbūvētā kuģīša “Sēlis” klāja.

Daugavas krasti ir skaisti un glabā pārsteidzoši daudz senu un jaunu teiku.

Neviltots pārsteigums, ienākot Sēlpils zaļajā baznīcā.

Baznīcu labi raksturo vārdi gaišums, vienkāršība un atvērtība.

Viesu nams “Sprīdīši” vārdu ieguvis pēc saimnieka iesaukas.

“Sprīdīšu” saimnieks Aigars iekopj kādreizējās Vecsēlpils muižas teritoriju.

“Boļānu” saimniece Maija Daina Paegle glabā gan dzimtas stāstus, gan receptes.

“Boļānos” tējas pašas nāk virsū.

Sēlpils pagasta 1. bibliotēkā ir plaša novadpētniecības ekspozīcija. Airita Volante – enerģiska bibliotēkas vadītāja.

Pie vienīgā veikala Sēlijas centrā. Šeit atrodams no visa pa druskai.

Daborkalna skatu tornis ir vieta, no kurienes var redzēt vai pusi Sēlijas vēsturiskās zemes.

Zvejnieklīcis – vieta, kur sajust spirdzinošo Daugavas vēju.

Saimniecībā “Pļavnieki” var iepazīties ar īru tinkeriem – zirgu šķirni, kuru izkopuši ceļojošie Īrijas čigāni.

“Pļavnieku” saimnieks Aigars, kurš šeit dzīvo jau 4. paaudzē, izrāda rūpīgi vākto mājas senlietu kolekciju.

 

Foto: A. Goldbergs. Uzstājas apvienība LA (Linda un Arvīds)

Foto: L. Rancāne. Bērni bija ieradušies ar izrotātiem transportlīdzekļiem

      Kā ierasts – Dzelzceļnieku svētkus šogad Mazā Banīša parkā svinēsim piektdien 4. augustā Viesītes pilsētas svētku prieksvakarā. Gaidīti visi – gan veci, gan jauni,  kas vēlas godā turēt vienu no Viesītes simboliem  – Mazo Banīti.

Īpaši esam padomājuši par jaunākajiem svētku dalībniekiem. Visi bērni, kas ieradīsies ar izrotātu braucamo, tiks pie pārsteiguma balvas un bezmaksas svētku brauciena ar muzeja elektromobili. Arī pārējiem svētku viesiem vizināšanās būs bez maksas (rindas kartībā). Pasākumā uzstāsies profesionāli mūziķi – muzikālā apvienība “LA” no Rīgas.

Dāvana visiem viesiem 4. augustā – bezmaksas muzeja apmeklējums:

Paula Stradiņa skola (Peldu ielā 2) atvērts 10.00-12.00

Mazā Bānīša parks (Brodeles ielā 7) atvērts 10.00-17.00

    Šo tautas tērpu Viesītes muzejam “Sēlija” dāvināja Antonijas (Tonijas) Jansones ģimene Kanādā, 2011. gada janvārī. Īpašniece to iegādājās Vācijā, 1948. vai 1949. gada sākumā. Jostu nopirka vēlāk – ap 1995. gadu latviešu mākslas un amatniecības izstādē Sidrabenes nometnē, netālu no Hamiltonas, Ontario Kanādā. Domājams, ka vienīgā reize, kad viņa to uzvilka bija dipīšu jeb pārvietoto personu (displaced persons) nometnes eglītes vakarā 1949. gada Ziemassvētkos, kur viņa dziedāja nelielā korī. Kaut gan netika valkājusi, Tonija šo tērpu saglabāja arī pārceļoties un vienmēr labprāt parādīja, ja kāds par to interesējās.

   Tērps sastāv no brunčiem, krekla, vestes, jostas, lakata un saktas. Tautastērpa izmantotās detaļas raksturīgas Zemgalei. Brunčiem melns pamats ar tumši sarkanām, zaļām, dzeltenām rozītēm. Baltas rozītes uz bēšām joslām. Tautastērpa krekls – baltā krasā ar divvirziena izvilkumu joslu uz apkakles un piedurkņu augsdaļā. Dūrgali ar aploci. Veste – melnā krasā ar lielām, apaļām metāla pogām. Josta – rakstaina audene ar 11 cm garām bārkstīm galos. Tumši sarkans un tumši zaļš raksts uz pelēcīgi balta pamata. Lakats no pienbalta zīda. Sakta – gatavota zieda formā ar mazām ziedlapņām, uz katras no tām iespiesta maza saulīte. Kopā 12 saulītes.

   Tonija bija vecākākais bērns Pētera un Marijas (dz. Veidemans) Jaunbrākmaņu ģimenē. Dzimusi 1910. gada 29. jūnijā, mazā ciemā netālu no Harbinas Mandžūrijā. Pēteris un Marija bija kaimiņi Elkšņu pagastā. Pēteris dienēja cara armijā un strādāja kā ierēdnis robežsardzē pie Ķīnas robežas. Marija tur ieradās 1907. gadā palīdzēt savai vecākai māsai un brāļiem saimniekot. Tajos gados būvēja Sibīrijas dzelzsceļu un brāļi strādāja birojā pie grāmatvedības darbiem. Tonijas vecāku dzimtās mājas Latvijas teritorijā atradās netālu no Lietuvas robežas – pretējās pusēs aizdumbles ezeram. Veidemaņu mājas saucās “Kalnu liepiņāni” bet Jaunbrākmaņu – “Iesalnieki”.

    Pirmais Tonijas ceļojums bija 9 mēnesu vecumā pāri Sibīrijai atpakaļ uz Latviju. Agro bērnību meitenīte pavadīja vectēva mājās Elkšņu pagasta “Liepiņānos”, bet Pirmā pasaules kara gados bieži pārbrauca gan, lai izvairītos no karadarbības, gan dzīvotu tuvāk tēvam, kas dienēja cara armijā. Pirmās brīvvalsts laikā pārcēlās pie māsas Seces “Ziedos”, kur iepazinās ar savu pirmo vīru Jūliju Jansonu. Viņi apprecējās 1941. gada 13. jūnijā. Viņu kāzām sekoja daudzu latviešu izsūtīšana un Jūlijs atklāja, ka arī viņa vārds bijis izsūtāmo personu sarakstā. Tādēļ 1944. gadā, atkal tovojoties krievu armijai, viņi nolēma bēgt uz Baltijas jūras krastu ar pārliecību, ka pēc pāris gadiem svešumā atgriezīsies. Ar graudu kravas kuģi viņi nonāca Vācijā, kur pārvietoto personu nometnē nodzīvoja piecus gadus.

    Vācijā pirktais tautas tērps atrada vietu vienā no trim lādēm, kuras ģimenei ar 2 bērniem bija atļauts ņemt līdzi uz kuģa, kas devās uz Kanādu 1950. gada martā. Tagad tas apskatāms muzeja Sēlijas ekspozīcijā.

Izmantotie vēstures avoti:

Viesītes muzeja "Sēlija" priekšmeta apraksta kartīte

Pieteikties un veikt apmaksu iespējams abās muzeja nodaļās muzeja darba laikā (II-VI 10.00-17.00).

Viesītes muzejs “Sēlija” sveic vasaras saulgriežus sagaidot! Darba laiks 22.jūnijā 10:00-14:00 bet no 19:00 visi aicināti uz uzvedumu “Līgosim, Jāņu dienu gaidīdami!” Mazā Bānīša parkā.

23., 24., 25. jūnijā muzejs slēgts.