Mēneša priekšmets – Latvijas valsts apbalvojumi no Saukas (11, 2016)

Latvijas valsts veidojusies cīņās par savu zemi divos lielvaru asiņainos karos, kas ienāca katrā ģimenē. Latviešu tautas cerības, ticība, vilšanās, rūgtums, sāpes, samierināšanās, ienaids, piedošana… Citi salūza, citi kļuva stiprāki, citi vienaldzīgi. Bija jādzīvo, lai arī kāds ceļš izvēlēts. Arī dzīve svešumā.

Pavisam nesen muzeja krājumā nonākuši bijušo Saukas pagasta iedzīvotāju trīs Latvijas pirmās brīvvalsts apbalvojumi.

No kreisās: Viļa Veinberga Aizsargu nopelnu krusts un Triju Zvaigžņu ordenis V šķira.

Latvijas Republikas medaļa Par Tēvzemi 1918 – 1920. Medaļa piederējusi Robertam Spodrim.

Apbalvojums muzejam dāvināja Roberta Spodra dēls Gunārs Spodris. Paldies viņam!

Mēneša priekšmets – Vladimira Poliektova rakstāmgalda piederumi (10, 2016)

Mēneša priekšmets oktobrī – Viesītes vidusskolas bijušā direktora Vladimira Poliektova rakstāmgalda piederumi.

Oktobrī Latvijas skolās tradicionāli atzīmē Skolotāju dienu. Tai par godu muzejā viesojās Jēkabpils pensionāru biedrības skolotāji, kas uzņēmušies cēlu misiju – godināt Jēkabpils kapos Mūža mājas radušos izglītības darbiniekus, kas ieguvuši laikabiedru patiesu cieņu un atzinību. Viens no viņiem ir Viesītes vidusskolas direktors Vladimirs Poliektovs ( 15.07.1918. – 11.06.1972.).

Tieši šobrīd muzeja īpašumā esam ieguvuši V.Poliektovam piederējušos rakstāmgalda piederumus, ko mums laipni atdāvināja bijusī Viesītes vidusskolas absolvente Dace Bārda (dzim. Spārniņa).

IMG_4167

                                 Viesītes vidusskolas direktora V.Poliektova rakstāmgalda piederumi

P-3

1960. gads. No labās: Vladimirs Poliektovs, Dagnija Zigmonte, Laimonis Vāczemnieks un Andris Vējāns. Fotogrāfiju muzejam dāvinājis Juris Misiņš.

Mēneša priekšmets – Māres Stradiņas portrets (9, 2016)

J.R.Tillbergs. Māres Stradiņas portrets.

Portretu gleznojis ievērojamais latviešu gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs (1880- 1972). Profesora Paula Stradiņa 120 gadu atceres konferencē 9. septembrī šo savas vecāsmātes Māres Stradiņas (1876-1965) portretu muzejam dāvināja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Līdz šim tas atradās Latvijas Zinātņu Akadēmijā viņa kabinetā, bet nu mājvietu radis Viesītē, kur Mārei Stradiņai pavadīta lielākā daļa mūža. Var teikt, ka Māre atgriezusies savā dzimtajā pusē, kur bijušas savas mājas, ģimenē izaudzināti labi un gudri bērni, aizsākot tagad visā Latvijā pazīstamo Stradiņu dzimtu.

Mēneša priekšmets – Stenderu dzimtas koks (8, 2016)

Vecā Stendera (1714–1796) dzimtas koks

Katru gadu augusta pēdējā svētdienā Sunākstes baznīcā un Stenderu kapu kalnā pulcējas viesītieši, sunākstieši un daudzie interesenti, lai baznīcā būtu klāt kādā dvēseliskā koncertā un šim gudrajam vīram no tālās pagātnes veltītā dievkalpojumā. Gotharda Frīdriha Stendera dzimtas koks ir plašs un sazarots. Tikai Kurzemē un Augšzemē vien vācu un latviešu luterāņu draudzēs kalpojuši piecpadsmit mācītāji Stenderi astoņās paaudzēs trīs gadsimtu garumā.

Stenderu dzimtas koka “rulli” muzejam dāvinājis akadēmiķis Jānis Stradiņš 2014.gadā, kad vairākās Eiropas valstīs, arī Latvijā un Viesītē, Vecajam Stenderam atzīmēja 300 gadus.

Mēneša priekšmets – dzelzceļnieka Miervalda Buiķa tuba (7, 2016)

Parasts pūtēju orķestra instruments, kas dzīvojis kopā ar savu saimnieku un bijis uzticamākais no draugiem.

Miervaldis Buiķis (1934-2016) – Viesītes depo virpotājs. Dzelzceļnieks, kas nesagaidīja Mazā Bānīša simtgadi, lai pūtēja orķestra skaņās klausoties, priecātos par atkal redzēšanos. Šim vīram bija ļoti svarīga kopā sanākšana un atmiņās kavēšanās par senajiem laikiem, tāpat kā arī visiem pārējiem, kas palikuši uzticīgi čaklajam darba rūķim – Mazajam Bānītim.  Pēdējos gadus slimība neļāva viņam līdzdarboties muzeja pasākumos un būt kopā ar sev tik tuvajiem Mazā Bānīša laikabiedriem. Bet bija skaistie un smeldzīgie gadi, kad viņš ar aizrautību nāca uz mūsu “Vēlajām brokastīm muzejā”, runāja, dziedāja, atcerējās tos laikus un arī savu tēvu.

Tēvs Krišjānis Buiķis, tāpat kā Miervaldis, bija aktīvs pūtēja orķestra dalībnieks. Kas pateiks, cik simtiem reižu pāršķirtas nodilušās nošu burtnīcas, cik melodiju “nopūsts”, cik svētku tā pagājis un cik viesītiešu smiltainē pavadīts? Tāda nu ir bijusi dzīve, ko piepildījušas šī brīnumainā mūzikas instrumenta skaņas, sagādādamas prieku pašam muzikantam un daudziem jo daudziem klausītājiem. Miervalda tuba nu klusi atpūšas Mazā Bānīša ekspozīcijas skapī.

Mēneša priekšmets – fotogrāfija par Jāņu svinēšanu “Rudušos” (6, 2016)

Mēs nezinām, kam rokās šajā apstādinātajā mirklī bijis 20. gadsimta sākuma brīnums – fotoaparāts. Pirmais pasaules karš vēl nav sācies, vēl nav arī Latvijas brīvvalsts, bet ir latviešu Stradiņu ģimene, kas „Rudušos”, netālu no Āžu miesta, kopā svin Jāņus. Starp viņiem ir vismaz viens Jānis – Paula, Annas, Minnas un Emīlijas tēvs Jānis Stradiņš. Viņi vēl nenojauš, kādi pārbaudījumi priekšā, bet zina, ko gaida no dzīves, ko grib sasniegt un piedzīvot. Vēl Pauls palīdzēs projektēt slimnīcu 16 slimnieku vietām Viesītē, un viņi to uzcels. Tēvs izgatavos gultas, galdiņus, krēslus. Māte iekops puķu dārzu, iestādīs augļu kokus pie mājas. Viņi nopirks 10 ha zemes pie „Rudušiem”, kur iecerētajā bērnu sanatorijas vietā māte iestādīs bērzus un eglīšu rindu. Tas vēl būs, bet ne viss notiks, kā plānots.

Fotogrāfijā redzam jaunu puisi ar hūti galvā – Paulu Stradiņu, kas atbraucis no Rīgas pie vecākiem Jāņus svinēt.

Fotogrāfijā priekšā sēž bērni: 1. no labās Paula Stradiņa māsa Emīlija(?). 2. Paula māsa Anna.

  1. rindā: 1. no kr. Pauls Stradiņš. 1. no lab. tēvs Jānis Stradiņš.
  2. rindā: 1. no kr. Paula vectēvs Fricis Vainovskis. 3. Minna Babre (Intas Dāboliņas vecmamma). 6. Paula vecmamma Dārte Vainovska. 1. no lab. Paula māte Māre Stradiņa. 2. no lab. Paula māsa Minna Stradiņa.

Mēneša priekšmets – Ausmas Goldbergas galdauts (5, 2016)

IMG_2374

Pelēks, parupjš linu audums, uz kura krustdūrienos izšūti latviski raksti, kas kopā veido stāstu par mūsu garīgajām vērtībām. Te skaistuma izjūta, saliekot saderīgas krāsas un ritmus, kā mūsu dienas, kas steidzas viena aiz otras. Un tā visu gadu… Tur vidū četras saulītes, kas katrā gadalaikā apspīd mūs citādi.

Galdauts daudz lietots, klāts dzelzceļnieka, Mazā Bānīša konduktora Evalda Goldberga ģimenes galdu rotāt. Galdauts, kas ir balts tieši ar saviem rakstiem, ko izšuvusi tā īpašniece. Izšuvusi tos mīlot un par tiem priecājoties.

Šodien tas ir mūsu muzeja “Baltā galdauta” simbols, kad maijā svinam Baltā galdauta svētkus, tā atzīmējot Latvijas Republikas atjaunošanas dienu. Tas veltīts arī Mātes dienai un Ģimenes dienai. Galdauts, kas nes visas šīs Lielās vērtības.

Mēneša priekšmets – Ligitas Caunes glezna “Zaļais tirdziņš Viesītē” (4, 2016)


IMG_2381

Aprīļa muzeja priekšmets – glezna – izvēlēts par godu Mākslas dienu tradīcijām Latvijā, cerot, ka tās atgriezīsies arī Viesītē.

Mākslas dienu pirmsākumi meklējami 1959. gadā. Kopš tā laika ik pavasari Latvijā tiek rīkotas mākslinieku izstādes, atvērto durvju dienas mākslinieku darbnīcās, kā arī koncerti un citi ar mākslu saistīti pasākumi. Sevišķi lielu vērienu Mākslas dienu pasākumi sasniedza 20. gadsimta septiņdesmito gadu otrā pusē un astoņdesmito gadu pirmajā pusē.

Novadniece, Viesītes Goda pilsone, plenēru “Sēlijas vasara” organizatore, “Arkādija Kasinska balvas” nodibinātāja Ligita Caune 2011. gada plenēra laikā muzejam atstāja ierakstu:

“Esmu lepna par Tevi – pilsēta mazā! Tu dzīvo savu kluso ritmu, tavi ļaudis ir darbīgi, talantīgi un sirds cilvēki. Tu alksti sapratnes un mīlestības – to visu var redzēt tavā sejā – sakoptie pagalmi, nokrāsotie namiņi, gludi pļautie zālāji un puķes, puķes – visos mazos un lielos dārzos!

Mazie, pelēkie, sašķiebušies šķūnīši, kā mazi rūķīši puķu dārzos ieaugušie – tas viss ir tik gleznojami un rimti… un tik saprotami un mīļi, kā nekur citur pasaulē, jo “… te ir mana dzimtene”.

Muzejā sākas vasaras sezona, kad daudz ceļotāju. Lai tik mīļām acīm kā māksliniece arī mēs paši paskatāmies uz mūsu pilsētiņu!

Mēneša priekšmets – Sirmoviču ģimenes godu groži (3, 2016)

IMG_2081Godu grožus audusi viena no Ormaņkalna audējām Liene Sirmoviča kā dāvanu savam vecākajam brālim Jānim, kad viņš atgriezies no dienesta Latvijas armijā.

Šie greznie godu groži ir saimnieka simbols, viņam jāvada ne vien zirga pajūgs, bet arī sava ģimene un saimniecība. Tāpēc groži austi stipri. Zirga pajūgs pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija galvenais transporta līdzeklis lauku mājās. Ar to brauca gan darbos, gan dažādos svētkos un godos. Uz baznīcu, kāzām, bērēm vai citiem godiem iejūdza zirgu ar greznākām zirglietām, ja saimnieks bija pietiekoši turīgs. Arī groži bija gan darbos braukšanai, gan grezni – godiem.

Šo grožu saimnieks Jānis Sirmovičs (1914 – 2000) ieprecējās Elkšņu (agrāk Saukas) pag. Ormaņos un nodzīvoja Ormaņkalnā līdz 83 gadu vecumam, bet viņa godu groži dzīvo joprojām.

Godu groži skatāmi muzeja “Sēlija” izstādē “Latviešu sievietes dzimtas stāsts ar turpinājumu”, ko var apskatīt no 2. marta līdz 10. aprīlim Paula Stradiņa skolas kamīnzālē.

Izstādei grožus devis Pēteris Sirmovičs, Jāņa Sirmoviča dēls, ka dzīvo sava tēva mājās Ormaņos.

Mēneša priekšmets – Viesītes novada tautas tērps (2, 2016)

                                                   

IMG_1576

2015. gadā, pateicoties projektam “Tērpi no Sēlijas kā muzeja “Sēlija” vizītkarte” (Latvijas Valsts mežu atbalstītās Zemgales kultūras programmas 2015 finansiālais atbalsts), muzejā skatāms Viesītes novada tautas tērps.

Viesītes novads veidojies no kultūrvēsturiski bagātu Viesītei apkārt esošu pagastu teritorijām – Sauka, Elkšņi, Vārnava un Sunākste. Katram novadam bijuši vairāki tērpu varianti, lai novērstu tautas tērpa pārvēršanu par uniformu, ja visur gatavotu tērpus pilnīgi līdzīgus un tos nepiemērotu savai gaumei. Latvijas Lauksaimniecības kamera 1939. gada izdevumā par tautastērpiem dod šādu padomu: “Pirms mēs ķeramies pie tērpu gatavošanas, vajadzētu vispirms apskatīt savās mājās senās pūra lādes, apjautāties vecākiem māju cilvēkiem un, saskaņā ar norādījumiem, izmantojot vecās mājas rotas un rakstus, gatavot savu īpatnējo tērpu.”

Muzejs piedāvā Viesītes novada goda tērpu, kas gan vēl nav pilnībā nokomplektēts. Skaisto brunču drēbes paraugu savulaik audusi Viesītes Tautas daiļamata meistare Vilma Liepkalne, tas tagad atrodas muzeja krājumā. Josta ir viens no Saukā valkāto jostu variantiem. Krekla raksts nāk no kaimiņu Aknīstes novada puses, bet lakata krāsas ir Sunākstē noskatītas. Kura gan sieviete gribētu viesībās sastapt otru tieši tāda paša tērpa valkātāju? Katra grib būt skaista savā vienīgajā tērpā. Šis tērps varētu  piestāvēt kādai viesītietei.