Kā pasakā! Reiz dzīvoja Kalniņu Pēteris Krašaucku mājās. Tie bija tie laiki, ko par Latvijas zelta laikmetu sauc. Saimniecības laukos plauka un zēla. Tikko piedzimusī valsts sparīgi darbojās, un to pazina tālu aiz mūsu valsts robežām. Pats Prezidents deva par brīvu labākajām saimniecībām vaislas lopus, lai attīstītu lopkopību, kurai te bija spoža nākotne. Tā arī Pētera un Mildas saimniecība tika pie vaislas buļļa un vaislas ērzeļa.
Kalniņu Pēterim bija rokdarbnieka talants, prata dažādus koka darbus. Viņš varēja skaisti rotātas lādītes uzmeistarot vai no ērzeļa astes sariem saimniecībā derīgu drēbju birsti ar rūpīgi apstrādātu koka kātu izgatavot.
Darbā tika bērni audzināti, arī mazā Inta, kurai nu jau deviņdesmitais mūža gads rit. Darba mīlestība vadījusi viņu cauri dzīves līkločiem, rokas nekad nestāv mierā kā tēvam.
23. aprīlis – senā Jurģu, Ūsiņa jeb Zirgu diena, zemkopja gada sākums, kad sākas vasaras darbi un zirgi iet pieguļā. Kalniņu Pētera zirgiem nu citi pieguļas lauki, bet brašā ērzeļa astes birste dzīvo jaunu dzīvi.