Aprīļa mēneša priekšmets ir vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gadsimta) kaujas vāles dzelzs galva. Šis samērā retais arheoloģisko senlietu atradums iegūts Elkšņu pagasta Apserdē un ir izcils muzeja “Sēlija” arheoloģijas krājuma papildinājums.
Arheologs Juris Urtāns šo priekšmetu novērtējis kā arheoloģisku senlietu. Tās iespējamo datējumu var noteikt pēc tuvumā esošajām senvietām kas attiecas uz vēlo dzelzs laikmetu no 9. līdz 12. gadsimta. Dzelzs galva veidota vienkārši, bijusi stiprināta vāles galā.
Priekšmeta svars ir 282 grami, augstums 4,2 cm, platums 4 cm, kātcauruma diametrs 2,5 cm. Izmēros gandrīz identiska un pēc veidojuma līdzīga kaujas vāles galva atrasta Kalsnavas Strazdiņu savrupatradumu kompleksā. Tur atrastajai vālei saglabājusies arī kāta caurumā esošā koka daļa, kas ieķīlēta ar naglu. Apserdē atrastā vāles galva ir izmēros un svarā nedaudz mazāka, kas liek domāt, ka tā ir arī senāka, jo, līdz ar aizsardzības bruņojuma attīstību 13./14. gadsimta mijā, arī tuvcīņas ieroči kļūst smagāki.
Kā raksta latviešu arheologs Rūdolfs Brūzis, kontekstā ar kaujas vālēm jāmin arī citi līdzīgi arheoloģiskie priekšmeti. Tirdzniecībā preču svēršanai izmantots bezmēns – svira ar atsvaru un maināmu atbalsta punktu. Tā atsvaram visbiežāk izmantota paralēlskaldņa vai figurālas formas dzelzs vai bronzas galva. Šāds tirgotāja darbarīks varēja tikt izmantots arī kā sitamais ierocis. Jāatzīmē, ka nereti viduslaiku pilsētu tirgi, tirdzniecības vietas tika pakļautas pēkšņiem, negaidītiem un ātriem laupītāju uzbrukumiem. Lai aizstāvētu savu īpašumu, pirmais un nereti arī efektīvākais ierocis bija vālei līdzīgais bezmēns.
Apserdē atrastā dzelzs vāles galva ir tiešs šāda sitamā bezmēna pēctecis. No svēršanai domātā rīka to atšķir fakts, ka trūkst kalibrējuma uz dzelzs daļas.
Vāle ir senākais no sitamieročiem, sākotnēji tā lietota medībās, vēlāk – arī kaujās. Primitīvāko vāles veidu pārstāv koka milna, tomēr jau akmens laikmetā veidots salikts ierocis, koka kāta galam piestiprinot akmens vai kaula uzgali. Tādējādi ieroča smaguma centrs tuvinājās tā galam. Tas kļuva par vāles kaujas daļu, kas padarīja izdarīto sitienu spēcīgāku, ļāva to koncentrēt un vērst pret konkrētu pretinieka jeb medījamā zvēra ķermeņa daļu. No divdaļīgi saliktām vālēm parasti kultūrslānī saglabājas ieroča kaujas daļa, kas retos gadījumos satur roktura paliekas. Sākotnēji vāļu kaujas daļas tika darinātas no akmens un kaula. Gan vienkāršās, gan divdaļīgi saliktās vāles tradicionāli uzskatītas par pirmajiem rīkiem – ieročiem, kas apzināti veidoti kaujas vajadzībām.
Par spīti retajiem atradumiem Latvijas arheoloģiskajā materiālā, kaujas vāle itin bieži pieminēta nacionālromantiskā perioda laikā, kā raksturīgs cīņas ierocis Latvijas senvēsturē. Tā piemēram, Jānis Veselis savā romānā “Trīs laimes”, 21. nodaļā “Kaujā pie Mairas pils” detalizēti apraksta cīņu, kur pils aizstāvis Runtiņš ilgi cīnās, izmantojot kaujas vāli:
Runtiņam salūza šķēps, labākais ierocis jātnieku kaujās, viņš sagrāba vāli un ar kreiso roku turēdams vairogu, kas dārdēja no pretinieku cirtieniem un belzieniem, ar labo devīgi izdalīja šmaugus un varenus triecienus. Vienalga, — zirgs vai cilvēks, — neviens neprasīja otru sitienu, ja bija saņēmis vienu, un saļima nāves smilkstos un gārdzienos. Runtiņš kāvās pilnīgi mierīgi, bez cīņas drudža un iekaisuma, viņa roka cēlās apzinīgi un droši, nekad vāle nekrita veltīgi, ikreiz nāvīgi ķēra kādu pauri vai plecu.
Izmantotie vēstures avoti: Brūzis R. 14.–16. gs. tuvcīņas ieroči Latvijas arheoloģiskajā materiālā. Promocijas darbs vēstures zinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Rīga 2013. g. 219.-224 lpp. Izmantotie tīmekļa resursi: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes informācijas sistēma "Mantojums." Latvijas Nacionālās bibliotēkas, digitālā periodisko izdevumu bibliotēka www.periodika.lv