2000. gada 5. jūlijā tika pieņemts Viesītes domes lēmums par novadpētniecības muzeja dibināšanu. Muzeja aizsākums bija neliela telpa Viesītes Kultūras pils 3. stāvā.
Ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja palīdzību paralēli noritēja darbs pie Stradiņu dzimtas izpētes un popularizēšanas Raiņa ielā 14 (t. s. desu mājā). Sākotnēji to vadīja vēsturnieks un novadpētnieks Kārlis Visnoliņš. Ekspozīcija atklāta 1994. gadā, bet slēgta 2012. gada vasarā.
2003. gadā par muzeja mājvietu un laika gaitā par vienu no 3 muzeja nodaļām (tagad Mazā Bānīša parks) kļuva bijusī Viesītes šaursliežu dzelzceļa teritorija A. Brodeles ielā 7. Divām no septiņām vēsturiskajām ēkām – dzelzceļa vagonu remontdarbnīcai un depo lokomotīvju remontdarbnīcai – 2016. gadā piešķīra valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu. 2010. gadā varēja apskatīt gala rezultātu, startējot Latvijas–Lietuvas pārrobežu projektā, kā laikā tika sakārtota daļa no ēkām un labiekārtota teritorija. Šai gadā teritorijā tika atklāts Viesītes Amatniecības centrs. 2010. gada 19. maijā muzejam pievienoja Mārtiņa Buclera fotogrāfijas kabinetu. Piemiņas ekspozīcija tika izveidota jau 1986. gadā, kad pirmo reizi kopā pulcējās Latvijas fotogrāfi, lai atzīmētu Mārtiņa Buclera 120. dzimšanas dienu. Sākotnēji ekspozīcija atradās Saukas arodskolas ēkā, bet pēc skolas likvidēšanas to pārcēla uz Saukas pagasta pārvaldi Lonē.
2011. gada 24. augustā Viesītes novada pašvaldība pieņēma lēmumu par bijušās Eķengrāves pagastskolas ēkas nodošanu muzeja apsaimniekošanā. 2012. gada 4. jūlijs uzskatāms par Paula Stradiņa skolas dibināšanas dienu. Skolā mācījies profesors Pauls Stradiņš, tāpēc muzeja nodaļa nosaukta par Paula Stradiņa skolu.
2006. gadā muzejs pirmo reizi akreditēts, šobrīd muzeja darbinieki gatavojas 2021. gada akreditācijai. Muzeju veido 3 nodaļas – Mazā Bānīša parks, Paula Stradiņa skola un Mārtiņa Buclera fotogrāfijas kabinets. Ekspozīcijas vēstī par šaursliežu dzelzceļa vēsturi, Stradiņu dzimtu, medicīnas vēsturi, fotogrāfijas vēsturi, Mārtiņu Bucleru, Stenderu dzimtu, amatniecību, Viesītes pilsētas un apkārtnes vēsturi, un ļaudīm.
Muzejs nenozīmē tikai tūristu uzņemšanu, ir daudz citu svarīgu funkciju. Galvenais darbs ir krāt, glabāt, pētīt, popularizēt, dokumentēt, sistematizēt. Laiks ir steidzīgs, bet atmiņas ir trauslas un gaistošas, tāpēc muzeja mērķis ir tās apzināt un saglabāt. Kas cits, ja ne muzejs, nesīs Viesītes un Sēlijas vārdu pasaulē?
Ikviena priekšmeta iekļaušana muzeja krājumā ir darbietilpīgs process (pieņemšanas akta sastādīšana, ierakstīšana aktu grāmatā un krājuma grāmatā, apraksts par to, ieraksti katalogos (arī digitālajā katalogā), priekšmeta signēšana). Šis darbs lielākoties ir aisberga neredzamā daļa. Liela nozīme ir apmeklētāju uzņemšanai. Ikviens tūrists muzejā tiek sagaidīts kā mājās, pat ja tā ir neliela ģimene vai viens cilvēks, viņš stundu pavada muzejā viesmīlīgi un sirsnīgi. Uzskatu, ka Viesītes muzejs “Sēlija” ir viens no spēcīgākajiem muzejiem Zemgalē. Lai arī dominē tehnoloģiju laikmets un arvien vairāk jādomā par apmeklētāju pārsteigšanu, tomēr mūsu muzejs ir savdabīgs ar savu autentiskumu. Daudzi muzeji ir veidoti mākslīgi kā “atrakciju parki”, bet mūsu muzejs ar vērtīgajiem priekšmetiem ekspozīcijās ir unikāls Latvijas mērogā; to arvien vairāk novērtē un atzīmē muzeja apmeklētāji. Darbinieki ir tie, kuri priekšmetam “dod dzīvību”, jo aiz katra priekšmeta ir stāsts, tāpēc no atmiņu vēstījumiem ir veidotas gidu runas, lai cilvēki negarlaikotos neskaitāmajos gada skaitļos. Ir novecojuši spriedumi, ka muzejā neko nedara, patiesībā ikvienam darbiniekam ir vairāku amatu pienākumu apvienojumi. Muzeja veidošanas darbs ir bijis ļoti grūts, atbildīgs, nesavtīgs un dinamisks. Šobrīd tiek likts uzsvars arī uz sociālo tīklu jomu, lai popularizētu sevi; sabiedrība tiek informēta gan par muzeja aktualitātēm, gan vēsturi. Darbs ar apmeklētājiem, informatīvo materiālu izveide, izstāžu plānošanas un veidošanas darbs, pasākumu un konferenču organizēšana, projektu rakstīšana…
Lai darbs nestu augļus, tajā jāiegulda smags darbs, varu teikt, ka ikviens no muzeja darbiniekiem darījis vairāk nekā prasa pienākums, strādājuši, lai nākamajām paaudzēm būtu saglabāta mūsu pilsētas un apkārtnes bagātā vēsture, un ievērojamu cilvēku devums mūsu sabiedrībai. Par notikumiem un personībām pateikt visu nevar nekad, aizvien informācija tiek meklēta un papildināta. Diemžēl to cilvēku, kuri redzēto un dzirdēto varētu pastāstīt par iepriekšējā gadsimta sākuma un vidus notikumiem, paliek arvien mazāk. Arvien vairāk paliek pārstāstītu atmiņu, tātad mazāk ticamu, jo atmiņas ir subjektīvas.
Svētku reizē vissirsnīgākais Paldies ikvienam muzeja darbiniekam – Ilmai Svilānei, Ingrīdai Vītolai, Sarmītei Milaknei, Gunāram Spīdainim, Valdai Rūrānei, Intai Burjotei, Aijai Butānei, Ilzei Eglītei, Agnijai Sladzei, Jānim Dzimtajam, Valijai Fišerei, Andai Slogai un Ligitai Levinskai-Drozdovai! Paldies tehniskajam personālam! Paldies mūsu mīļajiem dzelzceļniekiem, viņu ģimenēm un brīvprātīgo domubiedru grupai, kuri savām rokām remontējuši muzeja telpas Mazā Bānīša parkā, palīdzējuši muzeja pasākumos un ekskursiju vadīšanā, stāstījuši par pagātnes notikumiem. Paldies rokdarbu biedrības “Zīle” kolektīvam par iesaistīšanos muzeja dzīvē! Paldies Viesītes novada pašvaldībai par atbalstu, Attīstības un plānošanas nodaļai par palīdzību projektu realizēšanā! Paldies visiem, kuri ir papildinājuši muzeja krājumu (šobrīd tie ir 4500 priekšmeti). Paldies visiem par sadarbību, atsaucību un palīdzību muzeju pasākumos – Viesītes novada izglītības un kultūras iestāžu darbiniekiem un brīvprātīgajiem. Priecē, ka muzejs ir vieta, kur viesītieši ar lepnumu atved savus ciemiņus no tuvākām un tālākām vietām.
Foto: Viesītes muzeja “Sēlija” arhīvs